skicēt tevi smilšpapīrā

tu šorīt nedrīksti palikt
ne uz tēju un pat ne uz mūžu
tu - kaija ar īsu spalvu
es - lipīga skropstu tuša

tu nedrīksti šodien aiziet
ne ar somām un pat ne pa jokam
tu - pūķis ar divarpus galvām
es - tava vienīgā kreisā roka

tu šovakar nedrīksti atnākt
ne ar kūku un pat ne ar bisi
tu - mākonis alpu formā
un pats sev aiz muguras līsti

tu atgriezties nedrīksti šonakt
ne pēc jakas un pat ne pēc manis
es robežsargs esmu normai
esmu rītdienas kultūrslānis.

gājputni

„tālāk būs vienīgi zibens un caurvēji”, tā gājputni pirmīt teica,
bet tālāk vien Toļiks ar Mašu birztalas ribās bij’ ieslīpi kalti,
un dzīvžogā sapinies kaimiņu suns pierēja vakara tveici,
bet klīstošie putni tik kaut kur uz dienvidiem vērsās, pārtopot kokaīnbalti.
un ultramarīn-zilas šleifes aiz bērziem tovakar vijās,
auksti skūpstīja kāju pirkstus.
putni teica: „uz mūžu!”,
bet man tomēr likās,
ka kāds tos uz beigām jau šķirsta.


tālāk, diemžēl, ir tuvāk, nekā divpadsmit gājputni solīja,
kad aizvakar dzēra no rozā pirmsmiega sapņiem.
man toreiz vēl likās, ka pagultē, iespējams, kārtīgi nolija,
bet klejotājputni man teica, ka vajagot gulēt zem kāpnēm.
divi pabāza grilētus lauztus pusspārnus
zem pakauša man un zem pēdas
un solīja vienmēr ar mani palikt,
un nejauši palika.
mēļajās rētās.

tu aizgāji taisīt sviestmaizes

tu aizgāji taisīt sviestmaizes
skaļi aizcērtot durvis un muti
skaties tik pirkstus nesagriez
kamēr vēl kaut ko jūti

skaties nenolauz durvīm rokturi
kad tām gurdeni smērēsies virsū
tu gan meitenīt ļoti noguri
ja jau sviestmaizes lomā mirsti

skaties neburzni balto kleitiņu
lai tač’ domā ka stāvi taisni
ka tu manu mīļo meitenīt
mākoņmaizi no visas sirds graizi

ka tu savu trīcošo zeltnesi
sīpolu gredzeniem rotā
ne jau tāpēc ka pati sev tiesnesis
bet jo gaumīgi ģērbties proti


tu aizgāji taisīt sviestmaizes
pa virtuvi airēt ar nazi
un muļķe ar persikiem atgriezies
un saplēstu tējas tasi

jo mēs esam priežu skujas.

mēs esam vien priežu skujas
un sadegam sarkanbalti
kad apkārt jau kvēlo tūjas
mēs vēl cenšamies izlikties salti
mēs esam miskastes maisi
tad tukši, tad mēsliem pilni
nāc, mēģini vaļā raisīt
un sērfot uz smakas viļņiem
mēs esam brīvdabas kino
tāpēc visiem esam pie kājas
ļauj man šonakt būt lētam vīnam
un negaidīt sevi mājās

rīts ceļmalām pāri līst.

līdz ceļmalām pieliets ar saldskābu lietu
rīts.
no viršiem uz kedām daudzpunktes, zini,
līst.
skat – pārkarsis dinamīts kaut kur starp pirkstiem
pukst.
saki, kāpēc tu pieradi šķiltavu dzirkstelēs
zust?
koka soliņi sola, ka saistaudiem sasaitēs
mūs,
un lietussargs dubļos ar kātu uz ziemeļiem
dus.
līdz uzacīm sejās ir peļķes un grāmata rokā
trīc.
ir normāli pielieties pilniem, lai mūs pustukšus izdzer kāds
cits.

kad atkal noziedēs ievas.

Kad atkal noziedēs ievas,
Mēs paliksim stāvēt kājās,
Un rokas, tik nāvīgi tievās,
Un delnas, tik pierasti klajās,
Gar sāniem sakautas kritīs.
Kad noziedēs ceriņu krūmi,
Mēs klusi gulsimies zemē,
Bet skatieni, uzspiesti drūmie,
Uz rietumiem turpinās tēmēt
Līdz norietēs pēdējais brīdis,
Un noziedēs iesārtais ķirsis
Uz vecmammas kokvilnas brunčiem -
Mēs nātru ezerā nirsim.
Un nezālēm, gluži kā dunčiem
Ienadžos skrāpēsim vētras,
Skaitīsim negaisus savus,
Un atkal sliesimies stāvus,
It kā gulējām piparmētrās!

paslēp mani aiz loga rūtīm!

paslēp mani aiz loga rūtīm,
paslēp, un grābstāmies tālak gar ēnām!
it kā nemaz tas nebūtu grūti.
lai domā – mēs mūzikai līdzi stenam.

lai visiem liekas, ka esam viegli,
aizbāz mani aiz griestu līstēm!
it kā mums pašiem nenāktu smiekli
par to, ka zem sliekšņiem ar putekļiem nīkstam.

vienkārši aizliec aiz auss un ejam!
ļauj katram, kas pienāk, uzsmēķēt mani.
nu, skaties – mēs tinamies dūmos un smejam
skaļi un tukši kā baznīcu zvani!

izkaisi mani kabatu dzelmē
sīknaudai blakus. es teikšu, ka silti.
it kā šī būtu tev pēdējā vēlme,
it kā es sev būtu pēdējās smiltis.
/16.05.13./

tīt pavasari skičpapīrā 3

mūs kāds noteikti gaida svešu maršrutu gala pieturās,
skābās peļķēs ber jasmīna tēju,
kāds mums noteikti pretī nāk, klibo un kājās neturas,
bet mēs cītīgi strupceļos ejam.

mūs kāds noteikti meklē starp bruģi un tramvaju sliedēm,
bet mēs veiksmīgi slēpjamies pašēnās.
kāds mūs klusi par saviem sauc - arī aprīli tas biedē,
jo pat debesīm mainās cenas.

ISO 0

dvēseles nogulsnes tauriņu formātā
sakustas tikai, kad ieelpot aizmirsti,
iekunkstas tikai, kad atkal tiek nomātas,
nopūšas tikai, kad rudenī nobirsti.

nevajag domāt, ka tauriņi vēderā
apieties neprot ar mūžīgo uguni,
tie svilina spārnus tiešajā ēterā,
lai rādītu tev, kā baltie top rūsgani.

necenties cerēt, ka tauriņi dvēseli
ūsiņām kutinot padarīs vieglāku,
tie ir tauriņi - rijēji, tauriņi - veseļi,
tie sirdssāpēm jābaro,
man prieks, ka tu nemāki.

es smiešos, kad mani cirtīs.

es saknēs vien esmu dzīva,
tāpēc dienā, kad mani cirtīs,
es smiešos par tiem, kam jāmirst,
lai iepukstas jaunas sirdis.

es smiešos par tiem, kam jādzimst,
lai sakņotos savos kapos,
un par tiem, kas ravēs mani,
lai glabātu puspagrabos.

uz aprakstītām sienām

uz aprakstītām sienām
tu meklē savu vārdu
kā robežsargs ar pasi,
tik aizdomīgi sārtu.

un sienām apspļaudītām
tu velti biklu skūpstu,
un neatrodot vārdu
bezpersoniski kūsti.

tu skaties pāri malām
kā aizmirsts piens uz uguns
un no klusuma lūdzošām lūpām
izkrīt kāds cits lūgums -

vai drīksti pīt manos matos
sava neprāta dzēloņdrātis.
tagad skaties kā tevī skatos -
man vienalga, es pati bez prāta.

ierunāt papīrnaktis

un bijām mēs muļķi atkal
un aizmigām atkal skaidrā.
neviens tač' mums nepateica,
ka rīt tikai aizvakars gaida.

un torīt mēs meklējām sevi
pludmales sīkajās kāpās
un, lai turētos beidzot kopā,
sitām viens otrā tapas.

tad pastūmu tevi projām,
lai nejauši abi kristu:
"ja neļausi gāzties tev virsū,
tad es tevi nepazīstu!".

tīt pavasari skičpapīrā 2

es nezinu par ko lai martā raksta.
par atkusni? par krokusiem? par mājām?
par to, cik tā ir dvēselsmaga nasta
sev atklāt to, kas reiz jau nācis klajā?

es nezinu, vai drīkstu stāstīt martam
par klausuli, kas spļaudās īsām frāzēm,
par to, ka tagad laikam mana kārta
kraut pilnas plaušas Rīgas izplūdgāzēm.

es nezinu, vai stāstīt marta kaķiem
par nodokļiem no pēcpusdienas smaidiem
un citiem pavasara izkārtajiem āķiem,
un visu, kas zem sniega kārtas gaida.

es nezinu, vai nestāstu jau tagad,
vai marts nav mani aptinis ap pirkstu.
Jūs, mart, man klusi kaut ko sakāt,
vai to, ka veltīgi te Jūsu priekšā mirkstu?

tīt pavasari skičpapīrā 1

viss, ziemai beidzies derīguma termiņš
un sniegi skābst un rūgst, un nocenoti tiek,
bet tu tik naivs kā piecgadīgais bērniņš
ar mēli lietus lāses ķer un jūsmo: "snieg!".

viss, ziema pamet ledusskapja plauktus
un brūnās kupenas ap miskastēm vien aug,
bet tu kā bērns, lūdz martam, lai tas atļauj
vēl dienu to par februāri saukt.

ietīt ziemu skičpapīrā 5

paskat, cik skaisti dejo
savu agoniju pelēkie aizkari,
paskat, kā līdzi vējam
tie mēģina aiziet. es arī.

paskat, kā ziema turas
pie zilajām manām lūpām,
paskat, tā pēdās duras
un laternu gaismā mēs kūpam.

es šorīt esmu jau cita,
paskat - vairs nesnieg frāzēs.
paskat - es aizkaros mītu,
tie, cerams, bez manis aizies.

ietīt ziemu skičpapīrā 4

paskat, cik skaisti dejo
savu agoniju pelēkie aizkari,
paskat, kā līdzi vējam
tie mēģina aiziet. es arī.

paskat, kā ziema turas
pie zilajām manām lūpām,
paskat, tā pēdās duras
un laternu gaismā mēs kūpam.

es šorīt esmu jau cita,
paskat - vairs nesnieg frāzēs.
paskat - es aizkaros mītu,
tie, cerams, bez manis aizies.

Tavā zodā kāds klusumu gravējis,
Bet deniņos rakstījis ardievas,
No pieres līdz pakausīm ravējis
Sirmos matus, kas paši padevās.

Tavas raupjās un sausās plaukstas
Kādreiz turēja kopā pasauli,
Šodien tās nav ne siltas, ne aukstas,
Kauju falangas tagad - kauli.

Kāds ir mūžību grebis tev acīs,
Bet tās lūkojas vakardienā.
Tevī spoguļoties ir nācis
Miers un lūdzis pēc apskāviena.

Kāds ir skrāpējis krišanas ceļos,
Kā lamuvārdus gaiteņu sienās,
Kuros kaimiņi iedvesmu smeļas,
Pirms pazūd dzīvokļu ēnās.

Kāds ir zīmējis smaida skrejceļu
Lūpu kaktiņos un tad nodzēsis.
Tu galvu kā klausuli necel,
Un sen baltmaize - tavas debesis.

ietīt ziemu skičpapīrā 3

viņas rokas nebija siltas,
uz to fona nobāla ziema,
pēc to glāstiem drebēja tilti,
aukstie ieroči kļuva mēmi.

viņas rokas saldēja sniegu
un rudeni aiznesa projām,
viņa sildīja tās pa miegam
vijot apkārt ceļgaliem - bojām.

viņa negāja gulēt līdz rītam,
viņa cerēja sagaidīt pienenes,
viņai allaž pēc mošanās šķita,
ka plaukstās var sauli nest.

ietīt ziemu skičpapīrā 2

sniegs augšup krīt
un ķeras lūpu kaktos,
no kājām notriec,
pēdas kutina.
tu melns kā sniegs,
kā pastardienas rīts,
kā skudru bariņš manos matos,
un mūsu pārī abi esam otrie.
tad varbūt tāpēc šonakt putina?

ietīt ziemu skičpapīrā 1

tu pārmet ziemai nedzirdīgos rītus
un to, ka vārnas bērzos dzimst.
tev liekas - esi sniegs, un tāpēc krīti,
un guļot izbaudi kā rokas laikā grimst.

es lūdzu ziemai uzkāpt tev uz mēles
un skūpstīt tavas aizlipušās acis.
man liekas - esmu es, bet tikai sevis šķēle,
es esmu ogļu melnais polārlācis.

tā, kas neprata.

viņa teica, ka dosies, bet atkal palika
skabargas elkoņos glāstīt,
ar kailām kājām, uz palodzes saliktām,
ar rokām, sasietām astē.

dažreiz tiešām devās, sev pašai padevās.
vaigu bedrītēs tīšām krita,
kad nejauši atgriezās sacīt ardievas,
katru pirmdienas rītu.

viņa pusmēmi piesmēja tevi pārpilnu
ar Dilana neskaidrām domām.
viņa nēsāja rūsgano aitas vilnu,
viņa spēlēja tavu lomu.

bet.ja.nu.nē.

vai zini, es krāju rētas –
šuju pagātni savā ādā.
manā galvā tai nepietiek vietas ,
tajā šodiena man tiek krāta.

vai zini, es ceļus krāju,
kurus neiet ne reizi dzīvē.
es esmu tiem ceļiem par vāju,
tie kutinot pēdas rīvē.

vai zini, ka krāju rēgus?
ka grābju tos abām rokām?
un vēl krāju svešus grēkus
un kopā mēs sevī smokam.

vai zini, ka krāju tevi
un glabāju apavu kastē?
es zinu. zinu, ka gļēvi,
bet tas tomēr rētas ārstē.

понедельник, 27 августа.

...ещё я по понедельникам, примерно во время позднего обеда, боюсь, что послезавтра мне вдруг может стать всё равно. знаешь, это так страшно, когда тебе абсолютно безразлично какого цвета твой новый зонт и на сколько частей сворачиваются спицы. а когда представишь, что тебе будет неважно дневного цвета лампы оккупировали помещение или же оно занято мерзко-тёплым жёлтым, знаешь, как страшно? представь, что будешь с безразличным видом проходить мимо незанавешенных окон первых этажей, и тебе будет действительно и искренне плевать на то, что омерзительная хрустальная (ну, понятное дело, что ни черта она не хрустальная) люстра никогда не будет гармонично смотреться с этой лакированной и покосившейся секцией из которой пахнет отрыжкой советского союза. и однажды тебе придёт пустое письмо и для тебя оно будет пустым письмом. а ведь кто-то сидел над ним и молчал, и переламывал ручку за ручкой, и стучал нервно пальцами по столу, вставал, ходил, садился, опять вставал, пил пятый чай, опять не мыл кружку, облизывал ложечку, и всё молчал. а перед тобой пустое письмо. и ты думаешь, что по ошибке. вот, что самое страшное. и ни при чём тут смерть. вроде.

pirmdiena, 27. augusts.

...vēl pirmdienās, kaut kur ap vēlo pusdienlaiku, baidos, ka parīt man pēkšņi var kļūt vienalga. Zini, tas ir tik briesmīgi, kad tev ir absolūti vienaldzīga sava jaunā lietussarga krāsa un kā salokas tā spieķi? Un kad iztēlojies, ka tev nebūs svarīgi vai dienas gaismas lampas ir okupējušas telpu vai arī to aizņem riebīgi dzeltenas krāsas gaisma, zini, cik bail paliek? Iedomājies, ka ar vienaldzīgu skatu iesi garām nepiesegtiem pirmo stāvu logiem un tev būs no visas sirds nospļauties par to, ka atbaidošā kristāla (nu, skaidra lieta, ka ne velna tā nav kristāla) lustra nekad neizskatīsies labi ar šo lakoto un sašķobījušos sekciju, kas izdveš padomju savienības atraugu. Un reiz tev atnāks tukša vēstule un tev tā būs tukša vēstule. Bet kāds taču sēdēja, saliecies virs tās un klusēja, lauza pildspalvu pēc pildspalvas, un nervozi sita pirkstiem pret galdu, cēlās, staigāja, sēdās, atkal cēlās, dzēra piekto tēju, atkal nemazgāja krūzīti, aplaizīja karotīti un klusēja. Bet tavā priekšā ir tukša vēstule. Un tu domā, ka kļūdas dēļ. Lūk, kas ir visbriesmīgākais. Un nav tam nekāda sakara ar nāvi. Itkā.

reiz.rīt.

Reiz bija lietusgāze pāri bruģu vaigiem
un ceļazīmes lepni griezās projām.
Tas bija vidējais no diviem gadalaikiem
un peļķes sākās tikai līdz ar bojām.

Reiz basās kājās durās sveši vārdi
un delnas lipa ceļa malām klāt.
Tev patika tad irt, man tīka tevi ārdīt,
kad bezvējš centās domas ieaijāt.

Reiz bija pavasaris pašā ziemas vidū
un vārdi krita ledus plaisās iekšā.
Es toreiz atpakaļ uz aizparītu bridu,
Tu tikmēr peļķēs zūdi acu priekšā.