pirmdiena, 27. augusts.

...vēl pirmdienās, kaut kur ap vēlo pusdienlaiku, baidos, ka parīt man pēkšņi var kļūt vienalga. Zini, tas ir tik briesmīgi, kad tev ir absolūti vienaldzīga sava jaunā lietussarga krāsa un kā salokas tā spieķi? Un kad iztēlojies, ka tev nebūs svarīgi vai dienas gaismas lampas ir okupējušas telpu vai arī to aizņem riebīgi dzeltenas krāsas gaisma, zini, cik bail paliek? Iedomājies, ka ar vienaldzīgu skatu iesi garām nepiesegtiem pirmo stāvu logiem un tev būs no visas sirds nospļauties par to, ka atbaidošā kristāla (nu, skaidra lieta, ka ne velna tā nav kristāla) lustra nekad neizskatīsies labi ar šo lakoto un sašķobījušos sekciju, kas izdveš padomju savienības atraugu. Un reiz tev atnāks tukša vēstule un tev tā būs tukša vēstule. Bet kāds taču sēdēja, saliecies virs tās un klusēja, lauza pildspalvu pēc pildspalvas, un nervozi sita pirkstiem pret galdu, cēlās, staigāja, sēdās, atkal cēlās, dzēra piekto tēju, atkal nemazgāja krūzīti, aplaizīja karotīti un klusēja. Bet tavā priekšā ir tukša vēstule. Un tu domā, ka kļūdas dēļ. Lūk, kas ir visbriesmīgākais. Un nav tam nekāda sakara ar nāvi. Itkā.