viņa teica, ka dosies, bet atkal palika
skabargas elkoņos glāstīt,
ar kailām kājām, uz palodzes saliktām,
ar rokām, sasietām astē.
dažreiz tiešām devās, sev pašai padevās.
vaigu bedrītēs tīšām krita,
kad nejauši atgriezās sacīt ardievas,
katru pirmdienas rītu.
viņa pusmēmi piesmēja tevi pārpilnu
ar Dilana neskaidrām domām.
viņa nēsāja rūsgano aitas vilnu,
viņa spēlēja tavu lomu.
Комментариев нет:
Отправить комментарий