Tavā zodā kāds klusumu gravējis,
Bet deniņos rakstījis ardievas,
No pieres līdz pakausīm ravējis
Sirmos matus, kas paši padevās.

Tavas raupjās un sausās plaukstas
Kādreiz turēja kopā pasauli,
Šodien tās nav ne siltas, ne aukstas,
Kauju falangas tagad - kauli.

Kāds ir mūžību grebis tev acīs,
Bet tās lūkojas vakardienā.
Tevī spoguļoties ir nācis
Miers un lūdzis pēc apskāviena.

Kāds ir skrāpējis krišanas ceļos,
Kā lamuvārdus gaiteņu sienās,
Kuros kaimiņi iedvesmu smeļas,
Pirms pazūd dzīvokļu ēnās.

Kāds ir zīmējis smaida skrejceļu
Lūpu kaktiņos un tad nodzēsis.
Tu galvu kā klausuli necel,
Un sen baltmaize - tavas debesis.