gājputni

„tālāk būs vienīgi zibens un caurvēji”, tā gājputni pirmīt teica,
bet tālāk vien Toļiks ar Mašu birztalas ribās bij’ ieslīpi kalti,
un dzīvžogā sapinies kaimiņu suns pierēja vakara tveici,
bet klīstošie putni tik kaut kur uz dienvidiem vērsās, pārtopot kokaīnbalti.
un ultramarīn-zilas šleifes aiz bērziem tovakar vijās,
auksti skūpstīja kāju pirkstus.
putni teica: „uz mūžu!”,
bet man tomēr likās,
ka kāds tos uz beigām jau šķirsta.


tālāk, diemžēl, ir tuvāk, nekā divpadsmit gājputni solīja,
kad aizvakar dzēra no rozā pirmsmiega sapņiem.
man toreiz vēl likās, ka pagultē, iespējams, kārtīgi nolija,
bet klejotājputni man teica, ka vajagot gulēt zem kāpnēm.
divi pabāza grilētus lauztus pusspārnus
zem pakauša man un zem pēdas
un solīja vienmēr ar mani palikt,
un nejauši palika.
mēļajās rētās.