kad atkal noziedēs ievas.

Kad atkal noziedēs ievas,
Mēs paliksim stāvēt kājās,
Un rokas, tik nāvīgi tievās,
Un delnas, tik pierasti klajās,
Gar sāniem sakautas kritīs.
Kad noziedēs ceriņu krūmi,
Mēs klusi gulsimies zemē,
Bet skatieni, uzspiesti drūmie,
Uz rietumiem turpinās tēmēt
Līdz norietēs pēdējais brīdis,
Un noziedēs iesārtais ķirsis
Uz vecmammas kokvilnas brunčiem -
Mēs nātru ezerā nirsim.
Un nezālēm, gluži kā dunčiem
Ienadžos skrāpēsim vētras,
Skaitīsim negaisus savus,
Un atkal sliesimies stāvus,
It kā gulējām piparmētrās!