Tavā zodā kāds klusumu gravējis,
Bet deniņos rakstījis ardievas,
No pieres līdz pakausīm ravējis
Sirmos matus, kas paši padevās.

Tavas raupjās un sausās plaukstas
Kādreiz turēja kopā pasauli,
Šodien tās nav ne siltas, ne aukstas,
Kauju falangas tagad - kauli.

Kāds ir mūžību grebis tev acīs,
Bet tās lūkojas vakardienā.
Tevī spoguļoties ir nācis
Miers un lūdzis pēc apskāviena.

Kāds ir skrāpējis krišanas ceļos,
Kā lamuvārdus gaiteņu sienās,
Kuros kaimiņi iedvesmu smeļas,
Pirms pazūd dzīvokļu ēnās.

Kāds ir zīmējis smaida skrejceļu
Lūpu kaktiņos un tad nodzēsis.
Tu galvu kā klausuli necel,
Un sen baltmaize - tavas debesis.

ietīt ziemu skičpapīrā 3

viņas rokas nebija siltas,
uz to fona nobāla ziema,
pēc to glāstiem drebēja tilti,
aukstie ieroči kļuva mēmi.

viņas rokas saldēja sniegu
un rudeni aiznesa projām,
viņa sildīja tās pa miegam
vijot apkārt ceļgaliem - bojām.

viņa negāja gulēt līdz rītam,
viņa cerēja sagaidīt pienenes,
viņai allaž pēc mošanās šķita,
ka plaukstās var sauli nest.

ietīt ziemu skičpapīrā 2

sniegs augšup krīt
un ķeras lūpu kaktos,
no kājām notriec,
pēdas kutina.
tu melns kā sniegs,
kā pastardienas rīts,
kā skudru bariņš manos matos,
un mūsu pārī abi esam otrie.
tad varbūt tāpēc šonakt putina?

ietīt ziemu skičpapīrā 1

tu pārmet ziemai nedzirdīgos rītus
un to, ka vārnas bērzos dzimst.
tev liekas - esi sniegs, un tāpēc krīti,
un guļot izbaudi kā rokas laikā grimst.

es lūdzu ziemai uzkāpt tev uz mēles
un skūpstīt tavas aizlipušās acis.
man liekas - esmu es, bet tikai sevis šķēle,
es esmu ogļu melnais polārlācis.

tā, kas neprata.

viņa teica, ka dosies, bet atkal palika
skabargas elkoņos glāstīt,
ar kailām kājām, uz palodzes saliktām,
ar rokām, sasietām astē.

dažreiz tiešām devās, sev pašai padevās.
vaigu bedrītēs tīšām krita,
kad nejauši atgriezās sacīt ardievas,
katru pirmdienas rītu.

viņa pusmēmi piesmēja tevi pārpilnu
ar Dilana neskaidrām domām.
viņa nēsāja rūsgano aitas vilnu,
viņa spēlēja tavu lomu.