skicēt tevi smilšpapīrā

tu šorīt nedrīksti palikt
ne uz tēju un pat ne uz mūžu
tu - kaija ar īsu spalvu
es - lipīga skropstu tuša

tu nedrīksti šodien aiziet
ne ar somām un pat ne pa jokam
tu - pūķis ar divarpus galvām
es - tava vienīgā kreisā roka

tu šovakar nedrīksti atnākt
ne ar kūku un pat ne ar bisi
tu - mākonis alpu formā
un pats sev aiz muguras līsti

tu atgriezties nedrīksti šonakt
ne pēc jakas un pat ne pēc manis
es robežsargs esmu normai
esmu rītdienas kultūrslānis.

gājputni

„tālāk būs vienīgi zibens un caurvēji”, tā gājputni pirmīt teica,
bet tālāk vien Toļiks ar Mašu birztalas ribās bij’ ieslīpi kalti,
un dzīvžogā sapinies kaimiņu suns pierēja vakara tveici,
bet klīstošie putni tik kaut kur uz dienvidiem vērsās, pārtopot kokaīnbalti.
un ultramarīn-zilas šleifes aiz bērziem tovakar vijās,
auksti skūpstīja kāju pirkstus.
putni teica: „uz mūžu!”,
bet man tomēr likās,
ka kāds tos uz beigām jau šķirsta.


tālāk, diemžēl, ir tuvāk, nekā divpadsmit gājputni solīja,
kad aizvakar dzēra no rozā pirmsmiega sapņiem.
man toreiz vēl likās, ka pagultē, iespējams, kārtīgi nolija,
bet klejotājputni man teica, ka vajagot gulēt zem kāpnēm.
divi pabāza grilētus lauztus pusspārnus
zem pakauša man un zem pēdas
un solīja vienmēr ar mani palikt,
un nejauši palika.
mēļajās rētās.

tu aizgāji taisīt sviestmaizes

tu aizgāji taisīt sviestmaizes
skaļi aizcērtot durvis un muti
skaties tik pirkstus nesagriez
kamēr vēl kaut ko jūti

skaties nenolauz durvīm rokturi
kad tām gurdeni smērēsies virsū
tu gan meitenīt ļoti noguri
ja jau sviestmaizes lomā mirsti

skaties neburzni balto kleitiņu
lai tač’ domā ka stāvi taisni
ka tu manu mīļo meitenīt
mākoņmaizi no visas sirds graizi

ka tu savu trīcošo zeltnesi
sīpolu gredzeniem rotā
ne jau tāpēc ka pati sev tiesnesis
bet jo gaumīgi ģērbties proti


tu aizgāji taisīt sviestmaizes
pa virtuvi airēt ar nazi
un muļķe ar persikiem atgriezies
un saplēstu tējas tasi

jo mēs esam priežu skujas.

mēs esam vien priežu skujas
un sadegam sarkanbalti
kad apkārt jau kvēlo tūjas
mēs vēl cenšamies izlikties salti
mēs esam miskastes maisi
tad tukši, tad mēsliem pilni
nāc, mēģini vaļā raisīt
un sērfot uz smakas viļņiem
mēs esam brīvdabas kino
tāpēc visiem esam pie kājas
ļauj man šonakt būt lētam vīnam
un negaidīt sevi mājās

rīts ceļmalām pāri līst.

līdz ceļmalām pieliets ar saldskābu lietu
rīts.
no viršiem uz kedām daudzpunktes, zini,
līst.
skat – pārkarsis dinamīts kaut kur starp pirkstiem
pukst.
saki, kāpēc tu pieradi šķiltavu dzirkstelēs
zust?
koka soliņi sola, ka saistaudiem sasaitēs
mūs,
un lietussargs dubļos ar kātu uz ziemeļiem
dus.
līdz uzacīm sejās ir peļķes un grāmata rokā
trīc.
ir normāli pielieties pilniem, lai mūs pustukšus izdzer kāds
cits.

kad atkal noziedēs ievas.

Kad atkal noziedēs ievas,
Mēs paliksim stāvēt kājās,
Un rokas, tik nāvīgi tievās,
Un delnas, tik pierasti klajās,
Gar sāniem sakautas kritīs.
Kad noziedēs ceriņu krūmi,
Mēs klusi gulsimies zemē,
Bet skatieni, uzspiesti drūmie,
Uz rietumiem turpinās tēmēt
Līdz norietēs pēdējais brīdis,
Un noziedēs iesārtais ķirsis
Uz vecmammas kokvilnas brunčiem -
Mēs nātru ezerā nirsim.
Un nezālēm, gluži kā dunčiem
Ienadžos skrāpēsim vētras,
Skaitīsim negaisus savus,
Un atkal sliesimies stāvus,
It kā gulējām piparmētrās!

paslēp mani aiz loga rūtīm!

paslēp mani aiz loga rūtīm,
paslēp, un grābstāmies tālak gar ēnām!
it kā nemaz tas nebūtu grūti.
lai domā – mēs mūzikai līdzi stenam.

lai visiem liekas, ka esam viegli,
aizbāz mani aiz griestu līstēm!
it kā mums pašiem nenāktu smiekli
par to, ka zem sliekšņiem ar putekļiem nīkstam.

vienkārši aizliec aiz auss un ejam!
ļauj katram, kas pienāk, uzsmēķēt mani.
nu, skaties – mēs tinamies dūmos un smejam
skaļi un tukši kā baznīcu zvani!

izkaisi mani kabatu dzelmē
sīknaudai blakus. es teikšu, ka silti.
it kā šī būtu tev pēdējā vēlme,
it kā es sev būtu pēdējās smiltis.
/16.05.13./