gājputni

„tālāk būs vienīgi zibens un caurvēji”, tā gājputni pirmīt teica,
bet tālāk vien Toļiks ar Mašu birztalas ribās bij’ ieslīpi kalti,
un dzīvžogā sapinies kaimiņu suns pierēja vakara tveici,
bet klīstošie putni tik kaut kur uz dienvidiem vērsās, pārtopot kokaīnbalti.
un ultramarīn-zilas šleifes aiz bērziem tovakar vijās,
auksti skūpstīja kāju pirkstus.
putni teica: „uz mūžu!”,
bet man tomēr likās,
ka kāds tos uz beigām jau šķirsta.


tālāk, diemžēl, ir tuvāk, nekā divpadsmit gājputni solīja,
kad aizvakar dzēra no rozā pirmsmiega sapņiem.
man toreiz vēl likās, ka pagultē, iespējams, kārtīgi nolija,
bet klejotājputni man teica, ka vajagot gulēt zem kāpnēm.
divi pabāza grilētus lauztus pusspārnus
zem pakauša man un zem pēdas
un solīja vienmēr ar mani palikt,
un nejauši palika.
mēļajās rētās.

tu aizgāji taisīt sviestmaizes

tu aizgāji taisīt sviestmaizes
skaļi aizcērtot durvis un muti
skaties tik pirkstus nesagriez
kamēr vēl kaut ko jūti

skaties nenolauz durvīm rokturi
kad tām gurdeni smērēsies virsū
tu gan meitenīt ļoti noguri
ja jau sviestmaizes lomā mirsti

skaties neburzni balto kleitiņu
lai tač’ domā ka stāvi taisni
ka tu manu mīļo meitenīt
mākoņmaizi no visas sirds graizi

ka tu savu trīcošo zeltnesi
sīpolu gredzeniem rotā
ne jau tāpēc ka pati sev tiesnesis
bet jo gaumīgi ģērbties proti


tu aizgāji taisīt sviestmaizes
pa virtuvi airēt ar nazi
un muļķe ar persikiem atgriezies
un saplēstu tējas tasi