ISO 0

dvēseles nogulsnes tauriņu formātā
sakustas tikai, kad ieelpot aizmirsti,
iekunkstas tikai, kad atkal tiek nomātas,
nopūšas tikai, kad rudenī nobirsti.

nevajag domāt, ka tauriņi vēderā
apieties neprot ar mūžīgo uguni,
tie svilina spārnus tiešajā ēterā,
lai rādītu tev, kā baltie top rūsgani.

necenties cerēt, ka tauriņi dvēseli
ūsiņām kutinot padarīs vieglāku,
tie ir tauriņi - rijēji, tauriņi - veseļi,
tie sirdssāpēm jābaro,
man prieks, ka tu nemāki.

es smiešos, kad mani cirtīs.

es saknēs vien esmu dzīva,
tāpēc dienā, kad mani cirtīs,
es smiešos par tiem, kam jāmirst,
lai iepukstas jaunas sirdis.

es smiešos par tiem, kam jādzimst,
lai sakņotos savos kapos,
un par tiem, kas ravēs mani,
lai glabātu puspagrabos.

uz aprakstītām sienām

uz aprakstītām sienām
tu meklē savu vārdu
kā robežsargs ar pasi,
tik aizdomīgi sārtu.

un sienām apspļaudītām
tu velti biklu skūpstu,
un neatrodot vārdu
bezpersoniski kūsti.

tu skaties pāri malām
kā aizmirsts piens uz uguns
un no klusuma lūdzošām lūpām
izkrīt kāds cits lūgums -

vai drīksti pīt manos matos
sava neprāta dzēloņdrātis.
tagad skaties kā tevī skatos -
man vienalga, es pati bez prāta.

ierunāt papīrnaktis

un bijām mēs muļķi atkal
un aizmigām atkal skaidrā.
neviens tač' mums nepateica,
ka rīt tikai aizvakars gaida.

un torīt mēs meklējām sevi
pludmales sīkajās kāpās
un, lai turētos beidzot kopā,
sitām viens otrā tapas.

tad pastūmu tevi projām,
lai nejauši abi kristu:
"ja neļausi gāzties tev virsū,
tad es tevi nepazīstu!".

tīt pavasari skičpapīrā 2

es nezinu par ko lai martā raksta.
par atkusni? par krokusiem? par mājām?
par to, cik tā ir dvēselsmaga nasta
sev atklāt to, kas reiz jau nācis klajā?

es nezinu, vai drīkstu stāstīt martam
par klausuli, kas spļaudās īsām frāzēm,
par to, ka tagad laikam mana kārta
kraut pilnas plaušas Rīgas izplūdgāzēm.

es nezinu, vai stāstīt marta kaķiem
par nodokļiem no pēcpusdienas smaidiem
un citiem pavasara izkārtajiem āķiem,
un visu, kas zem sniega kārtas gaida.

es nezinu, vai nestāstu jau tagad,
vai marts nav mani aptinis ap pirkstu.
Jūs, mart, man klusi kaut ko sakāt,
vai to, ka veltīgi te Jūsu priekšā mirkstu?

tīt pavasari skičpapīrā 1

viss, ziemai beidzies derīguma termiņš
un sniegi skābst un rūgst, un nocenoti tiek,
bet tu tik naivs kā piecgadīgais bērniņš
ar mēli lietus lāses ķer un jūsmo: "snieg!".

viss, ziema pamet ledusskapja plauktus
un brūnās kupenas ap miskastēm vien aug,
bet tu kā bērns, lūdz martam, lai tas atļauj
vēl dienu to par februāri saukt.

ietīt ziemu skičpapīrā 5

paskat, cik skaisti dejo
savu agoniju pelēkie aizkari,
paskat, kā līdzi vējam
tie mēģina aiziet. es arī.

paskat, kā ziema turas
pie zilajām manām lūpām,
paskat, tā pēdās duras
un laternu gaismā mēs kūpam.

es šorīt esmu jau cita,
paskat - vairs nesnieg frāzēs.
paskat - es aizkaros mītu,
tie, cerams, bez manis aizies.

ietīt ziemu skičpapīrā 4

paskat, cik skaisti dejo
savu agoniju pelēkie aizkari,
paskat, kā līdzi vējam
tie mēģina aiziet. es arī.

paskat, kā ziema turas
pie zilajām manām lūpām,
paskat, tā pēdās duras
un laternu gaismā mēs kūpam.

es šorīt esmu jau cita,
paskat - vairs nesnieg frāzēs.
paskat - es aizkaros mītu,
tie, cerams, bez manis aizies.