Es vēlos, lai krīti ar mani, kad laternas vienoti norimst,
Kad šortu labajā kabatā nerodu vietu to zilajām ēnām,
Kad gaisīgo pieneņu smagnējo klusumu radošais koris
Paliek tad žņaudzoši skaļš, tad izirst ar bezvēju lēnām.
Vēlos, lai krīti uz ceļiem, kad ir noplūkta pēdējānātre,
Kad grūti uz atvadām nopūšas kāda vectēva revolveris,
Kad tauriņi smagnējiem spārniem vicina pierasti ātri,
Un glābt mūs spēj tikai pirms nedēļas sākušais mēris.
Gribu, lai nobrāz plaukstas, kad sarkans top baltais karogs,
Kad vecmammas korsetes saspiestas satiekas tālākās ribas,
Kad debesis iekaro pelēkie dirižabļi un vulgāro modi - baroks,
Un smieties no sērām ir muļķīgi, bet dvēselē tomēr gribas.
Gribu, lai paliec guļus, kad apklust vietējo ieleņu vieglie soļi,
Kad neredzīgs aviators sūta ar saulrietu savas rozīgās brilles,
Izliecies aizmidzis, kamēr pats mani slīcini smalkajos oļos,
Un izliecies, ka sapnī redzi aiz Vanšu tilta reiz aizmirstos silus.
Комментариев нет:
Отправить комментарий