bob.

Netīrā plombīra peļķe pie kreisās kājas notek uz pirmdienas pusi

Pa šaursliežu dzelzceļu.
Es zīmēju sauli uz labās, tu – Boba Dilana zemtekstos mūžigi dusi,
Un es tevi slepus smeļu.

Manu debešu mala ar sarkanu ķeģeli izklāta diendusas vidū
Bez kauna un želastības,
Tāpēc laid savus neglītos baložus izbradāt galvaspilsētas grīdu
Un degustēt vientulības.

Tērp vafeļu saldajos puskažokos Boba kasešu sapītās lentes,
Un vilcienus pacienā.
Es Paegles ielai dziedāt par jocīgo laimi skaļāk par tevi centos,
Bet arī tā mani nicina.

wall.paper.

Es redzēju šorīt kā nolec no rūsganās palodzes
Un gājputni pielietām sejām rāda tev ceļu.
Es krāsošu lieveņus zaļus, ja tas tev palīdzēs
Atrast uz nepļautā zālāja izmesto debešu veļu.

Es saullēktos mazgāšu šoseju netīros palagus
Un pieliešu alu garāmgājēju biezputrai,
Es zinu, ka kartona naktsmītnē aicini nabagus,
Kaut kārtējo reizi pats apmeties tramvaju pieturā.


Es piesegšu valodas kļūdas ar ceļmalu lapām,
Iekalšu baložos garas un tukšas vēstules.
Es noteikti zinu, ka līs vēl virs tavām kāpām,
Jo pērkoni nedārd pa pusei tukšajās dvēselēs.

fall.for.me.

Es vēlos, lai krīti ar mani, kad laternas vienoti norimst,
Kad šortu labajā kabatā nerodu vietu to zilajām ēnām,
Kad gaisīgo pieneņu smagnējo klusumu radošais koris
Paliek tad žņaudzoši skaļš, tad izirst ar bezvēju lēnām.

Vēlos, lai krīti uz ceļiem, kad ir noplūkta pēdējānātre,
Kad grūti uz atvadām nopūšas kāda vectēva revolveris,
Kad tauriņi smagnējiem spārniem vicina pierasti ātri,
Un glābt mūs spēj tikai pirms nedēļas sākušais mēris.

Gribu, lai nobrāz plaukstas, kad sarkans top baltais karogs,
Kad vecmammas korsetes saspiestas satiekas tālākās ribas,
Kad debesis iekaro pelēkie dirižabļi un vulgāro modi - baroks,
Un smieties no sērām ir muļķīgi, bet dvēselē tomēr gribas.

Gribu, lai paliec guļus, kad apklust vietējo ieleņu vieglie soļi,
Kad neredzīgs aviators sūta ar saulrietu savas rozīgās brilles,
Izliecies aizmidzis, kamēr pats mani slīcini smalkajos oļos,
Un izliecies, ka sapnī redzi aiz Vanšu tilta reiz aizmirstos silus.

my.prayer.

Izsūdzi man savus skaistos un niecīgos grēkus!
Es izlikšos klausāmies, tu - ka tavas sāpes tas reducē!
Lai šovakar liekas, ka tikai un vienīgi liekas,
Šī būs pasaules vēsturē bezjēdzīgākā grēksudze.

Rādi man savas zeltītās kartona svētbildes!
Es izlikšos skatāmies tās, nevis spogulī tev aiz muguras.
Bet tur augšā neviens nelasa tavu vēstuļu piebildes,
Un nezin, ka tavi sapņi vien uz skanīgām lūgšanām turas.

Cienā mani ar savu Dievu svētīto dzidro ūdeni!
Es teikšu, ka garšo, pirms paspēšu pienest pie lūpām.
Es ticu liliju traipiem uz piedurknēm pat agrajā rudenī,
Ticu zilganiem zvirbuļiem, ticu jauno cerību drupām.