jo mēs esam priežu skujas.

mēs esam vien priežu skujas
un sadegam sarkanbalti
kad apkārt jau kvēlo tūjas
mēs vēl cenšamies izlikties salti
mēs esam miskastes maisi
tad tukši, tad mēsliem pilni
nāc, mēģini vaļā raisīt
un sērfot uz smakas viļņiem
mēs esam brīvdabas kino
tāpēc visiem esam pie kājas
ļauj man šonakt būt lētam vīnam
un negaidīt sevi mājās

rīts ceļmalām pāri līst.

līdz ceļmalām pieliets ar saldskābu lietu
rīts.
no viršiem uz kedām daudzpunktes, zini,
līst.
skat – pārkarsis dinamīts kaut kur starp pirkstiem
pukst.
saki, kāpēc tu pieradi šķiltavu dzirkstelēs
zust?
koka soliņi sola, ka saistaudiem sasaitēs
mūs,
un lietussargs dubļos ar kātu uz ziemeļiem
dus.
līdz uzacīm sejās ir peļķes un grāmata rokā
trīc.
ir normāli pielieties pilniem, lai mūs pustukšus izdzer kāds
cits.

kad atkal noziedēs ievas.

Kad atkal noziedēs ievas,
Mēs paliksim stāvēt kājās,
Un rokas, tik nāvīgi tievās,
Un delnas, tik pierasti klajās,
Gar sāniem sakautas kritīs.
Kad noziedēs ceriņu krūmi,
Mēs klusi gulsimies zemē,
Bet skatieni, uzspiesti drūmie,
Uz rietumiem turpinās tēmēt
Līdz norietēs pēdējais brīdis,
Un noziedēs iesārtais ķirsis
Uz vecmammas kokvilnas brunčiem -
Mēs nātru ezerā nirsim.
Un nezālēm, gluži kā dunčiem
Ienadžos skrāpēsim vētras,
Skaitīsim negaisus savus,
Un atkal sliesimies stāvus,
It kā gulējām piparmētrās!