Lai tak uzmācas ziema nodrāztiem rudens zābakiem!
Tu uzturā lietosi dievu un slēpto no sevis degvīnu.
Tev liksies, ka vakari, pudelē slīkstot, paliek vien labāki.
Jo tas, kam īsti vairs netici, ir tas, ko patiesi dievini.
Ļauj, lai debesis pieskaras veciem un saltiem pirkstiem!
Bet tik’ neskaties augšā, vai tad baložus neesi redzējis?
Lai tak mākoņu uzraugi nosoda brīvos, kamēr tu tirpsti,
Un lai notiesā citu dvēseles, savu pats esi notiesāt spējīgs.
Svētkos meklējot cerību veikalu dzidrajos skatlogos
Grūti neatrast sevi, bet tev pagaidām izcili izdodas.
Es, starp citu, ik sestdienu nopakaļ gaismēnās zogos,
Un pirmdienām īsti neticu – no svētdienām tās rodas.
Комментариев нет:
Отправить комментарий