Tas decembris kairina acis
un debesis matus sapin.
Tas decembris man ir zadzis
silu necilo debesskrāpi.
Tas putenis silda plaukstas,
kas atdzesē rīta tēju.
Tam putenim liekas aukstas,
kas dedzina tavu seju.
Tas kailsals mierina lūpas
kā piparu mētra – prātu.
Tas kailsals ir vienās rūpēs,
tas rūpīgi saplaisā ādu.
Tās kupenas pieglaužas sirdij
kā attēlam – bilžu rāmis.
Tās kupenas kunkst, dzirdi?
un pie kājām tev guļ rāmi.
Tā salna iekožas pirkstos
un nelaiž līdz rītam mājās.
Tai salnai tīk matus cirtot
un karāties manās kājās.
Tajā sljapjdraņķī pazūd vārdi
un meklēšanai nav jēgas.
Tu tik cītīgi slapjdraņķi spārdi,
man tik sirsnīgi ienīst nav spēka.
