Es tērpju šovakaru vakardienas kreklā,
Kas sānos izstaipīts un svēts.
Es leju saskābušu vīnu traukā seklā,
Jo dziļā nu ir pārāk bieži liets.
Tu gaidi ziemu kastaņkoku ēnās,
Kur rīt kāds patvērumu cels.
Tu pielūdz baltas plastelīna sienas,
Jo visas rūsas pamatā ir dzelzs.
Es laupu mieru maijvaboļu bērēm,
Kad nemiers zogas sevi zagt.
Tu atceries, kad naktstauriņus ķērām?
Kad vajadzēja laist tos vaļā sākt.
