Kad nav par ko rakstīt – raksti man sāļas vēstules,
Es, ostmalā sēžot, locīšu papīra submarīnas,
Katrai virsū, lai nemirkst, būs sarkans lietusmētelis,
Katru ceturto samīļos tapešu jūras mīnas.
Kad nav par ko stāstīt – stāsti par ceļmalu nezālēm,
Es rotāšu nātrēm ačgārnās rudens varavīksnes,
Sūtīšu kļavlapu lainerus uz tuvām un zināmām tālēm,
Tu – gādā, lai bezvējš tos atpakaļ fizāļos nes.
Kad nav par ko klusēt – klusē par pamesto liedagu
Kur albatross zīlē uz smalki rupjajiem dzintariem,
Kur krastmalā izmesto svečturi padara ellīgi smagu
Ne rūsa, bet vārdi, kas svarus izsit no līdzsvariem.
