Esmu līdz potītēm Daliņu pludmales vēsajās smiltīs,
Lūdzu, nespied tik stipri manus zilganos pirkstus!
Laid un liec mierā! Tie nekad man nav bijuši silti,
Laid! Un skaties kā izliekos brīva un pamazām grimstu.
Esmu līdz ceļgaliem Valmieras stacijas asfalta plaisās,
Lūdzu, beidz turēt mani aiz tievajām rokām!
Laid vaļā, bet paliec un noskaties kā mani kaisa,
Kā vējā zūd pelni, kad jaucas ar grēkiem un mokām.
Esmu līdz viduklim Vecpuišu parka koptajā zālājā,
Lūdzu, liec mierā manas sarkanās piedurknes!
Laid vaļā un skaties kā tuvā pārvēršas tālajā,
Skaties kā dāsnā Gauja man labākos atvarus nes.
Esmu līdz pleciem Dzirnavu ezera tumšajos ūdeņos,
Lūdzu, dod roku! Kādēļ tu mani vairs neturi?
Vai tiešām man atļausi nosalt šī jūlija puteņos?
Vai tiešām man ļausi iet ceļu, ko izvēlas enkuri?
